Tā kā kalnu velosipēdiem un šosejas velosipēdiem ir atšķirīgs pielietojums un dizains, var redzēt, ka abu velosipēdu sēdekļi atšķiras pēc formas: šosejas velosipēdu sēdekļi ir šaurāki, plānāki un garāki nekā kalnu velosipēdu sēdekļi.

Braukšanas poza, braucot ar šosejas velosipēdu, pēc iespējas pagarina lielā augšstilba muskuļa, četrgalvu muskuļa un gastrocnemius muskuļa kustību, nolaižot ķermeņa augšdaļu, kā rezultātā augšstilbi ir vertikālāki. Ja sēdeklis ir pārāk plats, tas berzēs augšstilba saknes iekšējo pusi.

Braukšanas pozīcija kalnu velosipēdam ir vertikālāka nekā šosejas velosipēdam, tāpēc nedaudz platāka sēdekļa pozīcija īpaši netraucē kāju kustības. Turklāt kalnu velosipēdi ir mazāk piemēroti ceļa apstākļiem nekā šosejas velosipēdi, un platāks sēdeklis palielinās komfortu.

Šosejas velosipēda braukšanas poza nosaka, ka uz rokām sadalītā jauda ir lielāka nekā kalnu velosipēdam, un šosejas velosipēds ir arī viegls, tāpēc sēdeklis ir plānāks nekā kalnu velosipēdam.

Runājot par iemeslu, kāpēc šosejas velosipēda sēdekļa priekšgals ir garāks nekā kalnu velosipēdam, tas ir tāpēc, ka, braucot pagriezienā, iekšējā kāja ir pacelta, bet ārējā kāja ir nekustīga pret pedāli. Tādā veidā velosipēda galveno spēku kompensē ārējās kājas iekšējās puses un sēdekļa saskare, un rokas var viegli un rūpīgi kontrolēt stūrēšanas detaļas, padarot pagriezienu veikšanu vieglāku un drošāku. Var būt bīstami, ja šosejas velosipēds nevar atrast vietu, kur atbalstīties, vai arī, braucot pagriezienā, tas atrodas nepareizā pozīcijā.