Slēpošana radās un attīstījās Skandināvijas valstīs. Slaloms (SLALOM) ir arī norvēģu vārds, kas nozīmē slīdēt pa slīpu ceļu. Starptautiskā Slēpošanas federācija tika dibināta 1924. gadā. Ziemeļu slēpošana tika iekļauta pirmajās ziemas olimpiskajās spēlēs, kas notika Šamonī, Francijā, 1924. gadā. Vadošās valstis pasaules slēpošanā ir Skandināvijas valstis, piemēram, Norvēģija, Zviedrija, Somija un valstis ap Alpiem Rietumeiropā: Francija, Itālija, Austrija, Vācija un Zviedrija, kā arī Amerikas Savienotās Valstis, Krievija u.c. Kopumā Skandināvijas valstīm ir priekšrocības ziemeļu slēpošanā, un Alpu valstīm ir priekšrocības kalnu slēpošanā.

Attīstoties slēpošanai (īpaši mūsdienu sacensību slēpošanai), palielinās sacensību skaits un paplašinās arī sporta veids. Regulārie pasaules sacensību notikumi ir iedalīti: kalnu slēpošanā, ziemeļu slēpošanā (ziemes slēpošana, distanču slēpošana, lēkšana ar slēpēm), frīstaila slēpošanā, biatlonā, snovbordā utt. Katrs lielais notikums ir sadalīts daudzos apakšpasākumos. Desmitiem žilbinošu zelta medaļu nacionālajās sacensībās un ziemas olimpiskajās spēlēs iedvesmo cilvēkus smagi strādāt un dalīties. Tīra sacensību slēpošana ir izteikti konkurētspējīga un specializēta, un attiecīgie nosacījumi ir stingri, kas pārsniedz to, ko parastie cilvēki var un kam var pielāgoties. Ceļojumu slēpošana ir paredzēta izklaidei un fitnesam, un to ļoti viegli ierobežo cilvēciskie faktori. Vīrieši, sievietes un bērni var viegli un priecīgi slīdēt pa sniega laukumu un baudīt nebeidzamo slēpošanas prieku. Tā kā kalnu slēpošanai piemīt aizraujošas, skaistas, brīvas, dinamiskas, pievilcīgas un plašas dalības īpašības, kalnu slēpošana tiek uzskatīta par slēpošanas būtību un simbolu, un tā ir arī pirmā izvēle un galvenais notikums tūristu slēpošanai. Parasti kalnu slēpošanu izmanto, lai novērtētu cilvēku slēpošanas prasmes.